Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Venērai ar putniem
es rimti savas senās gleznas vēroju
un mazliet noslīkstu ar visu smilšu pulksteni tai rāmā ezerā, kur ilgu līķi trūd, tai dzelmē, kurā smilkstot raugās vēja suns, kam lemts tik vien par atspulgu šeit būt ...ar pieglaimīgi klusinātiem šļakstiem es iznirstu kā ziņkārs redzoklis iz puspavērtas pagājības plakstiem. ak... manā vīzijā tu dejo gluži kaila tur tālu, jūrā, sudraboto viļņu galotnēs tavs tērps ir baltās mēnessgaismas austs un putu vīģeslapas tavu saldo klēpi skauj, līdz veļas nākams vilnis, paņemošs un gauss un aizglāsta to, negaidot, vai ļauj... bet nē... lūk, tuvojas kā neapturams vāls pār klaidu vesels seno rēgu karnevāls bitīt matos, tomēr gribu pamosties! ...vēl vienu reizi tavas dzirksteļacis satikt vēl mandalu no tavām sārtām sprogām vīt vēl mazu mirkli taviem putniem patikt un tavu izgaistošo smaržu noskūpstīt vairāk neko, mana mīļā
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|