Vakar, pulkstens divpadsmitos pēc vietējā laika

Kad vakar pulkstens divpadsmito stundu sita
Es biju miris - vismaz man tā likās
Pie manis nāca radi, draugi cits pēc cita
Bet tumšā logā melnas lietus lāses sitās

Visapkārt tādas pazīstamas, mīļas sejas
Skan klusinātu balsu akords telpā
Es eju atpūsties pēc dzīves garās dejas
Kad vērmeles jūt rudens vēja elpā

Viens ieminās – ņem, paskaties šā maku
Varbūt var kādu nieku atrast puķēm
Kam gan vairs nauda, brienot skuju taku
Ne šņabim un ne viegla prāta skuķēm

Teic otrs – atceros, man parādā viņš bija
Un tādēļ, lūdzams, neatstājiet bešā
Viņš savu pulksteni man kādreiz apsolīja
Lai būtu piemiņai, ko varu nēsāt ķešā

Šķind pudeles, un skan „lai vieglas smiltis”
Kāds ķēķī krāmējās pa ledusskapi
Sāk smaržot kafija, un tostu kāds ir bildis
„Lai dzīvo Latvija un Jaunolaines kapi”

Bet rīta pusē, baznīctorņos gaiļiem dziedot
Es pamodos – vismaz man tā likās
Lai mīļie, pazīstamie – radi, draugi piedod
Jo neatstāsiet mani sienās plikās

Viens ledusskapī atpakaļ liek desas luņķi
Kāds kabatā bāž pulksteni, cits klusē
Man sit uz pleca, sakot „Met nost kreņķi”
„Kāds prieks, ka esi atkal mūsu pusē”

Man arī prieks, ka neaizmirsāt atnākt
Par to, ka nepaliku pliks bez krekla
Bet naktī divpadsmitos solos skaļi krākt
Lai Stiksas straume neliktos tik sekla