Pasaka par zibeni

Nakts bija tumša,
Skūpsts bija kvēls,
Bet zibens, kā allaž,
Neprātā skarbs.

Neprātīgs nepraša,
Neprasmīgs neprātis,
Zibens vien sper

Un tāds viņam darbs.

Nokrita koks
Un apklusa upe,
Nav tavu lūpu
Pie manējām vairs.

Saucu un meklēju
Nakti un rītu,
Vēl dienām klejoju
Pasauli, zibeņos sašķaidītu.

Čukstēja ēnas
Un akmens,
Un gaiss:
„Nemeklē, nemeklē,
Nav viņas vairs.”

Tā nu es klīstu
Pa pasauli sasisto
Mīklainā mozaīkā.

Meklēju, kurā
No gabaliņiem
Zibens dusmu paslēpies tu.

Paiet dienas
Un naktis man čukst:
„Nemeklē velti,
Zibens rati
Un viņas rati
Ir aizbraukuši.”