Atzīšanās mīlestībā cilvēcei

Es mīlu Latviju-kaut nabagu un kailu,
Es mīlu apsmietu un nīstu to.
Tā mana tēvzeme,tā mana dzimtā āre,
Bez tevis citur skumja es..

Es mīlu bērnus,šos gaišos saules starus,
Kas tik daudz prieka visiem dod,
Neko ne ņemot,neko ne dodot,
Tie dzīvā saule,tie karsta sirds.

Es mīlu nabagus un visu nīstos,
It visus kroplīgos un dzīves sistos.
Jo visi mēs šai saulē vieni,
Un visi mēs šai saulē dzīvi,
Vien klusi nesot visas sāpes,visas gaudas,nopūtas.

Es mīlu visus vecos ļaudis,
Kam viedums visā sirdī mīt,
Kas daudz jo zina,
Kas daudz jo mina,
It visu ļaužu likteņos.

Es mīlu viņu kluso smaidu,
Un viņa gara rimtību.
Kas paceļ sirdi,kad tā ir skumja
Ar savu dvēsel,s rimtību.


Es mīlu labo un it visu ļauno,
Un balto,melno,dzīvību,
Jo no tā es nācis,no tā es bēdzis,
Un tajā visā palikšu.