Naktī kad visi vēji pasaules klēpī dus..

Naktī
kad visi vēji
pasaules klēpī dus
viņa
bezmiegā klīstoša
virpuļa mirklīgumā
ienirst tumsas dzelmē
un sadzird
kā noskanot gaistošiem soļiem
nemanāmi viegli vakardiena aizslīd prom
vien sudraba svečturī notrīcas bālo sveču liesmas
viļņojošas skaņas aizmaldās gaisā līdz
kad pusnakts
kā nogurusi ielasmeita kāda
klusi izdzied fado skumju dziesmas

viņa
savus pirkstgalus izlijušā sarkanvīnā mērc
vīns ir apreibis
un nezin kristāla glāzes mēru
brīdī kad ieradusies nakts
kā apaugļota sen gaidīta cerība
tik piepildīta veļas pāri iedomātas krūkas malām


naktī
kurā saplūst pagājušās daudzas citas naktis
katra ar savu izdziedātu dziesmu
par sāpēm vilšanos un prieku
par mīlestību
piedzimst mirklis
kad sevī apklusinātās aizliegtās sajūtas
kā Venēcija stikla pūtēja trauslie ziedi
saplīst
pārvēršas sīkās mirdzošās lauskās
un seko atzīšanās sev..

kā rāma plūstoša upe
Mīlestība
reizēm lietus laikā pamet savus krastus
un atgriežas no jauna
aizvien plūstot pretī bezgalības nojausmai

vien pirmsākumi meklējami tavā kartē
kā skaidra avota kristāldzidrs ūdens
no kura plaukstām smeļot vari atdzerties
lai dotos tālāk
meklēt patiesības
un mīlēt nepārstāt