Pasaulē tā iekārtots

Ieklausies manā stāstā
Visu, ko es zinu, es pateikšu,
Lai arī Tu zina - kas un kā.
Vientuļa cerība bija mans viesis
Nekur citur, vienkāršā pagātnē
Manās acīs, manā sirdī
Sapnī, mūsu nākotnē
Tevī, manī, mūsu ticībā
Visur mīt laime, bēdas, mīt šaubas starp debesīm un zemi
Tā iekārtota šī pasaule
Pār salauztām sirdīm var iet,
Bet uz kurieni, ja nevar atrast laimi, saprast, kur ir saule.
Var visu izmainīt, aizmirst, no nulles sākt,
Ar vilšanos par visu samaksāt,
Bet kā gan mēs varam tā dzīvot,
Neticot cilvēkiem, viņu stāstiem
Paiet garām, nepalīdzēt tiem
Ar vārdiem sāpināt, par citu sapņiem smiet.
Arī es šaubījos- kāpēc tā,
Ka nekad neticēji man,
Jo nekad nepiedevi man
Neticēji ilūzijām, stāstam manam.
Neuzzināji, kādas beigas tam,
Bet tas manā pagātnē, tagadnē, nākotnē
Manās acīs, manā dvēselē
Un nevajag skatīties divreiz
Redzi, ne jau viss dzīvē ir vienkārši...
Tu neticēji cilvēkam uz tilta
Neticēji, jo neredzēji viņa seju, kas raudzījās lejup
Neticēji un visiem teici:
Netici cilvēkiem, bet viņu asarām un smaidam.
Un aizverot acis, mēs ticēsim, mēs kāpsim augšup,
Tie ir mūsu sapņi, kas zūd, atverot acis.
Bet Tu nemāci citiem, kā dzīvot,
Pieminot tikai savu nozagto laimi.
Centies sargāt dzīvi, mīlēt to un ticēt....
Mēs izniekojam
Miljoniem sapņu, cerību, domu
No nakts un dienas.
Varbūt, tas ir izrauts no mūsu sirdīm
Iemesls, lai skumtu,
Varbūt, tas ir nozagts no mūsu acīm
Iemesls, lai redzētu, ka kāds ir līdzās.
Mēs neticam sev, ticam brīnumam
No rīta līdz rītam..
Mēs aizmirstam vārdus, teiktos kādam aizejot,
Soli pa solim rakstītos, mūs pametot,
Ar asarām un sapņiem uz baltas lapas atstātiem.
Mēs priecājamies, mēs skumstam,
Rodam patvērumu, dzīvojam kaut kam ticot.
Un pat tad, kad sāksies pērkona negaiss un vētra
Mēs iesim uz priekšu, cerēsim, nepārstāsim ticēt,
Iesim, pat ja lietus aizskalos mūsu pēdas atpakaļ, mūs vedīs sirds,
Mēs tikai tāpēc iesim, jo mums ir kam ticēt... ...
Mēs ticēsim viens otram
Pat tad, ja pasaule centīsies mūs nostumt no debesīm lejup,
Saki man, lai es ticu, un es ticēšu tev tāpat kā sev,
Jo šeit nav robežu tam, pēc kā mēs skrienam.
Mums ir sapņi, ar kuriem iesim tālāk, tikai augšup,
Un manam stāstam nebūs gala,
Jo tagad tajā esi arī Tu.
Tu neesi viens, es neesmu viena,
Mēness nav viens, saule nav viena...
Viss neiespējamais ir iespējams,
Viss nereālais kļūs īsts, ja vien mēs ticēsim.
Lai cik ilgi nāksies sapņot, cerēt, šaubīties, viss būs