Pārvērtības

Nakts no debesu augstumiem lija
Tumsas palagos pasauli tīt.
Tik brīnumaini viss pārmainījās,
Kad sākums tumsa, bet gaisma vien rīt,
Bet varbūt pavisam otrādi bija.

Tik dīvaina dvēseles temperatūra,
Uz nulles sastindzis dzīvsudrabs.
Gars nemirstīgais tik miesu urda,
Kā zvērs, kas iekritis lamatās,
Un plēšas ārā no laicīgā būra.

To nenoturēs ne domas, ne vārdi,
Ne rokas lūgšanā savītās.
Kad bailes no nāves sažņaugt sāk sirdi,
Vien jāsaprot, tā tikai niecība
Pret pasaules lietu kārtību skarbo.

Lemts ieslīgt reiz mūžības apkampienos
Un zemes smagums tad aizmirsts kļūs,
Jo prom aiziešana brīvību iedos,
Gars atbrīvojies no laicīgā būs
Un zilgajā bezgalībā lidos.