Tikai cilvēks

Mammīt, es zinu ka mīlēji,
Ka nākotni ģimeni zīlēji,
Bet sekas ļaunas nedomāji,
Tomēr mani pazudināji.

Daudz par ātru pasaulē vilki,
Man tevī bija ļoti, ļoti silti.
Es negribēju projām iet,
Es gribēju saulītē kādreiz diet.

Mammīt, es nedusmojos,
Bet dažreiz pie sevis aizdomājos,
Kā būtu ja mēs abas pļavā ietu,
Es ar puķēm tev pakaļ skrietu.

Tu esi jauna un skaista,
Tevi saulīte brūnganu laista,
Es no mākoņa tevi vēroju,
Un par mūsu šķiršanos sēroju.

Tas laikam viss ko gribēju teikt,
Tevi ar mazo brālīti sveikt,
Es tepat vien blakus esmu,
Dzirdu katru tavu dvesmu.

Mammīt, atnesīsi man ziedus?
Šos vāzītē nositis lietus.
Manam krustam uzaugušas sūnas,
Tādas kā tavas acis – zaļi brūnas.

Tu jau tik gribēji izklaidi vienu,
Bet es to atcerēšos katru dienu,
Labi ka brālītim labi klājas,
Nu jau tu gados un tev ir mājas.