Tās vienkārši ēnas

Tās laikam vienkārši ēnas,
Tie parasti dūmi būs,
Kas nopakaļ elso,
Karstu skatienu cauri man dur,
Liek smagnēju roku uz pleca,
Kur izsenis pārmetums sūrst.

Tās laikam vienkārši bailes,
Tur pamodušās būs.
To ledaino elpu
Mana apziņa sastingstot jūt.
Tās dedzina, sīvajos dūmos
Pat saprāts par nastu jau kļūst.

Tur laikam ēnas sāk deju
Un pelēku tumsu sēj,
To spokaino, aklo,
Kura neplok, un neapstāsies.
Tā izšķaida atmiņu manu,
Kas dūmos drīz pārvērtīsies.

Un aizslīd cerība gaišā,
Kā pavediens pasakā.
Kļūst veltīgas pūles,
Nevaru laukā izkļūt bez tās.
Kāds buras un buras pa tumsu,
Pa pēdām man nopakaļ nāk.

* * *
Varbūt tās vienkārši ēnas,
Varbūt tie vienkārši – dūmi.
Varbūt tas apmaldījies laiks.
Mati kļuvuši sirmi.