Lidojums bez spārniem.

Ir vakars, un debesis sārtojas,
Priežu galotnes kļūst arvien tumšākas.
Es stāvu tās krastā un domāju –
Kas gan svarīgāks var būt par vienreiz dotu dzīvību..?
Jūras viļņi pret krastu steidzīgi skrien,
Un man šķiet, ka pasaule griežas ap mani vien.
Es stāvu un vēroju tevi, skatos tavās dzidrajās acīs
Un gaidu, kad kāds pārtrauks klusumu, kāds kaut ko sacīs.

Pār jūru laižas saulstariem klātās kaijas, pūš vējš
Un nikni mētā koku galotnes, it kā kaut ko gribēdams pateikt tās plēš.
Visapkārt tik skumji un vienmuļi kļūst;
Sapņi un lolotās cerības apziņā grūst.
Es baidos no tā, ka tu aiziesi
Un vienaldzībā pret mani tālāk dzīvosi,
Bet tik un tā... man vienmēr būs kaut kas neatņemams –
Kaut kas tāds, kas mūžam paliks tikai un vienīgi mans.