Dzejnieks Kažus un izsole

Jūtot pavasara dvesmu,
Kažus domā – nabags esmu,
Manas dzeja domu graudi
Augļus nenes, kaut vai raudi.

Lai pie naudas tiktu rīt,
Jāsāk manta izsolīt.
Ļaudis teiks – cik dārgs mums viss,
Ko ir dzejnieks lietojis!

Ūtrupnieks blenž seju cietu,
Iebelž vārdiem kā ar mietu:
- Izsole lai raiti sokas,
Simtu latu man „uz rokas”!

- Septiņdesmit pirmā gada
Ļoti mazlietota Lada
Komplektā ar šķūnīti!
Desmit lati…
Pārdoti!

Vēl no Gorbačova laika
Krāsu televizors „Čaika”!
Nepirksiet, nav kineskopa?
Kāda tauta –
Tumša, skopa…

Divas tukšas vīna glāzes,
„Harkov” skujamais un vāzes
Kurās ziedi bijuši!
Četri lati?
Lieliski!

Nenopirktās grāmatas
Metri divpadsmit, ja kas
Rotās skapjus, kur stāv trauki!
Seši lati…
Jauki, jauki!

Krūšturis ar burtu „E”,
Nesen atrasts pagultē,
Ienes kontā latu vienu,
Graujot nabadzības sienu.

Tīkliņš tauriņķeršanai,
Kausi alus dzeršanai,
Citas lietas brīnišķīgas,
Saimniecībā vajadzīgas!


Izpārdošana kad cauri,
Kažus domīgs kasa pauri –
Puse jāpieliek vēl klāt
Ūtrupniekam samaksāt!

Kažus tomēr sevī smejas –
Gan pēc gadiem mantas, dzejas
Putekļos kas tagad dus,
Maksās n- tos miljonus!