VV_10 [es pieraxtu svesjus sapnjus]

dienvidu vējš dzen mākoņus jūrā
priedes klanās kāpām un
upe kā tērauds pelēki un smagi viz
kā kaukāzs kā plaisa kā bezdibens

kāds spēlē klavesīnu
tik labi kā pat eņģeļi nevar
ar 11 pirxtiem
[viņš izmanto arī asti
un no tava galvaskausa
viņš dzer rubīnsarkanu vīnu]
un dzeju viņš rakstīja
raudams spalvas no melnajiem spārniem
pirms
pirms dievs darīja ādamu un paradīzi
[un pārejot upi
viņš neatgriezās]
dievs darīja un radīja ar abi roki
dzejniex ar vienu un reizēm
tikai ar balsi
[koki stāv kaili un baisi un vēl nau
nosapņojuši ābolus un čūskas]

sapņu ir vairāk nekā sapņotāju
ņem manus sapņus sapņot
es došu taviem naktsmājas

mūsu sapņu pilsētas un sētas
[rīgas verōnas un rōmas]
ir tālāk nekā kartēs iezīmētās
un ejamo ceļu nedzīstošās rētas
atprasīs savus putekļus mūsu kurpēm
pirms spraugā starp diviem skatieniem
iespīdēs nāve

mana sirds varbūt nomirs
agrāk nekā es
saulrietā es iešu pie viņas kapa
un nesērošu [kā jau bez sirds]
no rītiem kad atveras pienenes
rasa raudās manā vietā