sirdsmīļā

no mežmalas atvējo priecīgas balsis
tās azotē auklējis koks
sīks putnēns mēģina izdejot valsi
der mācībām jumtiņš un žogs

pār upītes vilni slīd gleznotājas
vīd ūdenī ornaments svaigs
tur glītrakstā airējas pīlīšu kājas
dziest redzējums nodzēš to laiks

skrej reizē ar pirmo medpilno biti
nāc pienenē iemīlies
nāc dabas atmodai līdzi riti
un pasaule priecāsies

ne ziema ne rudens ne pavasaris
tik puķpilnus palagus klāj
kad naktis īsas un vakari gari
sirdsmīļā vasara māj