Domas par dzīvi

Es šodien gāju un domāju par dzīvi
Kas brīžiem kā putns laižas plaši un brīvi
Pār tveicīgām naftas pielietām dzelzceļa sliedēm
Uz klusām un vēja piepūstām priedēm

Laižas pāri pilsētas spicajiem torņiem
Ka sskrāpē mākoņu viļņotos sānus
Nolaižas līdz mazpilsētas bruģa oļiem
Lai garās lāmās veldzētu spārnus.

Tā aizskrien kopā ar svīru baru
Un stradzu pūlkos iezvana pavasari
Un kamēr tev veizienā atplesti spārni
Tu pāri jūrai traukties vēl vari

Tu traucies un traucies līdz sniegpārslas acīs sāk snigt
Un spārni griež mūžības ledu kā maizi ar sviestu
Un pirms tu noskrējis dzīvi sāc migt
Tu pārlaidies visām debesīm pāri