uz āra pusi vien

Haoss ēd mani pa gabaliņam.
Tajā mani tu iemet un vēl skandini ausī:
tu esi haotiska!
Nezin kāpēc šai stresā man ir jākļaujas viņam.
Tu liec tam klausīt.
Es jūku driskās.

Kas tagad notiks? vairs nebūs manis?
Sveši vēji pa mani vandās.
Nav un nebūs tev it nekad gana,
kamēr nepajukšu es skrandās.

Piesaistītai un iesaistītai
kā man verdzībā justies droši?
Kā man palikt neizkaisītai,
ko likt pretī (at)veseļojoši?

Jautājumi. Kur ceļa rādes?
Kur gaisma mana tuneļa galā?
Kā tikt laukā bez lielas skādes,
atbrīvoties un nonākt malā?

Esmu visā tik dziļi iekšā,
ka uz āra pusi vien ceļš -
lai kā mierinājums stāv priekšā,
kamēr tu un haoss man melš.

Tikai turēt un virzienu meklēt,
atrast, kur vienīgā gaisma spīd.
Un tas nebūs tavējā peklē.
Citu gaismu man atpazīt.

13.05.2011.