Svētdienas brokastis

Uz balta galdauta caur koku lapām
Pirmie saules stari zīmē mežģīnes
Bet putnu balsis mežā šķietas sakām
- Nāc rasas ķīseļbļodā lasīt rozīnes!

Es dārzā plūcu svaigu loku sauju
Un dilles, kas aug burkāndobes malā
Tos skalot aukstā ūdens strūklā šauju
Un smalki grieztus beru bļodā zaļā

No ledusskapja atnāk gurķu pāris
Un daži tomāti, ko lielās daļās griežu
Pār zaļumiem tos skaistā kaudzē krāvis
Tiem skābu krējumu vēl virsū sviežu

Klāt vēl papriku, kas kubiciņos smalkos
Un svaigu sīpolu, kas dažiem raudas raisa
Vēl nedaudz etiķi un ķimenes, lai smaržo
Tas, dāsni sālot, viss ir labi jāsamaisa

Tad lielo bļodu ēnā nolieku uz galda
Un izceļu no skapja ķiplokdesas luņķi
Tam dūmu smarža rūgtena un salda
Pannā biezās ripās tracina man kuņģi

Bet, kamēr desa cepās, aizeju uz aku
Un baltu rūgušpiena kannu velku laukā
To māla krūzē ieleju ar šļakstu jauku
Un saules stari apkārt zelta ratos braukā

Tad lielo karoti es grābju māla traukā
Un riju alkatīgi, steigšus, aizgūtnēm
Gan svaigie salāti, gan ķiplokdesa taukā
Tai virsū rūgušpiens – ak, kas par rozīnēm !

Kad trauki tukši, noslēpju tos ķēķī
Es jūtos pārēdies, un tā kā drusku kauns
Nu iešu smacēt domas tabaklapu smēķī
Ak, kas zem saules šīs gan var būt jauns!