Bet tēja?

Pie durvīm zvana,
Atveru,
Tur sievasmāte stāv
Ar medus burku rokās, ievārījumu un sausiņiem,
Un tīkliņā
Vēl kāļi, sīpoli un saišķis burkānu,
Spīd reņģes tomātos un svaigi gurķīši,
Bet zemē nolikta
Ver mugursoma vaļā smaidu
Ar zāļu pudelītēm, šķērēm, pūderiem
Un it kā manu roku pieskārienu gaida
Melns, pūkains radījums,
Kas žēli saka – ņau.

- Nu, nāk vien iekšā!
Caurbraucot?
Uz palikšanu šeit?...
- Tā gribas zināt kā jums dzīvojas, vai labi viss,
Un brītiņu,
Lai labāk sapazītos padzīvošu te,
Bet nevar paredzēt vai neapnikšu drīz,
Tad nekavēšos gan,
Nav pacietība jāpārbauda.
No prieka apjucis, es viņai mīļi smaidu
Un lūpas pēkšņi raisa siltus vārdus –
Pat tēju nepadzersiet?
Nu, mammu, nav ko teikt...