Apsēsties.

Klupt, krist, gāzties
No jauna celties
Klusi raudāt, apsēsties.
Kā virve ap kaklu ir atmiņas
Solis uz priekšu dzīves takā
Piespiež virvi stiprāk ap kaklu.
Tā liek manīt savu klātbūtni
Lai arī cik tālu Tu neietu.

Sēdi pie nodegtā koka
Viens, ar savu sirdi somā.
Nav spēka vairs celties
Nav jēgas ar nevienu dalīties
Ar to ko Tu slēp...
Turi cieši savās rokās.
Tas ir viss kas Tev pieder
Mīlēt vai ciest ir viss ko viņa spēj.

Mēdz apgalvot kad lietus ir drūms
Un naktis ir garas.
Tas ir mans laiks lai ievilktu dūmu
Lai saujā slēptu asaras.
Bet kad lec saule zilajās debesīs
Es pasmaidu Pasaulei un saku kad es nāku drīz.

Man vairs nav bail skatīties uz savām rētām
To ko somā slēpju, šodien uzskata par lietām lētām.
Lai par mani smejas tās mākslīgās sejas.
Es eju viens un man nekad nevar pastāvēt bezizeja.
Laiks ir mans vienīgais draugs
Tikai tas spēj atpestīt mani no žņauga.
Es tikai pats sev spēju būt sargs
Dzīve ir barga
Dzīve ir smags darbs.