Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Kļūda komunikācijā
Sēž upes malā divi skuķi,
Apkārt izskaloti bluķi. Ar tuvāko, kas gaišiem matiem, Apmaināmies kautriem skatiem. Kas blakām sēd, tur rokā alu, Paceļ vējš tai kleitas malu, Un acīm veras sārtas ciskas, Man tīkamas kā kaķim Wiskas. Saku meitenēm - labrīt! Šīs – tev, vecais, širmis krīt, Ir jau vakars, saule riet! Un abas iesāk skaļi smiet Tiešām, skatos, migla ceļas, Gar upes krastu šurpu veļas, Pats nezinu, kad rīts, kad vakars, Ar meitenēm kāds būt vēl sakars! Dusmīgs paliku kā suns, Acīs iekvēlojās guns, Pagriežos uz māju pusi, Bez bļaušanas prom eju klusi.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|