Kamdēļ

Ak, kam metāt uz manis jūs smaidus,
Ak, kam mani jūs jokojāt tā?
Kamdēļ teicāt man mīlīgus vārdus.
Kamdēļ sirsniņu atņēmāt man?

Kamdēļ ķīlā jūs skūpstus man devāt,
Teicāt, kad strautiņš par liec’nieku būs,
Kas tik priecīgs pār klintīm tur čalo,
Tas lai izšķir tik vienīgi mūs!

Lakstīgalas ar sērīgām dziesmām
Mūsu sirdis tad vienoja tur,
Tikai vēsmiņa visur it lēni
Vārdiņus visus nes tālumā tur.

Vēl tagad tavs tēls man priekš acīm
Parādās vientuļš, kad staigāju es.
Bez miera pavadu naktis, kas bargas,
Upes malā, kur nogrimšu es.