***

Divas dienas arklu vilku,
Pārguru un lietū mirku.
Aršana man apnikusi!
Pasaku pie sevis klusi.

Gribas darīt kautko tādu,
Kas vairs nemērcētu ādu.
To kas man caur vēnām plūst,
Tas kas pašam jānoplūc.

Tad es izjutīšu augļus,
Garšīgus un saldus.
Paēdis tad būšu pats,
Nepiemeklēs vairāk bads!