Tu saplīsi

Tu saplīsi,

aizlidojis aiz horizonta,

kur iedomju gulbji

kā kumeļi kadiķu ganībās ganās

un vilšanās putekļi slēpjas

aiz nopūderētām ilūzijām.

Tu sadegi,

noslīkstot pareizo izjūtu dzelmēs,

pat nepamanot-

uguns ūdenī izkūst

un aizplūst uz strupceļu jūru.

Tu neatgriezies,

jo pārāk spilgtas auga maldugunis

svešās dzīvības dārzā

aiz apvāršņa zilgajām krāsām,

vilinot neprātu ieskaut dienas

vīstošu ievziedu smaržā.

Vien nostaļģija

trauslajā laikā izaugs

un izplauks kā plīvuros ietinies,

ķīmiski nepatiess rīts.