Jūra

Es esmu mierīga kā jūra,
Kam virsma viegli līgojas.
Vien dziļumā, vien nojaušamas
Tās daudztonnīgās iespējas.

Vai pati jūra būt maz gribu?
Neviens gan to man neprasa.
Vien atliek plesties siltos staros
Un plesties salstot aukstumā.

Vēl tikko biju upe skaista,
Kas, līkumiņus metot, skrien
Un paspēj apķert ceļā krastus
To ainās dāvātās ikdien.

Viss bija saprotams un tverams,
Un mīlā abpusēji gaišs.
Tur – pagājībā – esmu upe.
Vai žēlums pāri skatu laiž?

Nē, tas tik mirklis, asi netrīts.
Nav jūrai asas detaļas.
Tā vienā mierā piemin upi
Un mierā tālāk bangojas.