dienas aizpildās pašas ar sevi

dienas aizpildās pašas ar sevi
kā lapkritī plandošas dzīslas
un mākoņkarkasam stīgas tik trauslas un tīras
lai varētu smīnēt par katru
kam vijīgās kaislībās eksistēt vieglāk
kā kodeksu pantos stīvos

tik tikko jaušama krīta atblāzma
ieaug zvaigznēs
ar cerību sāpēs zīlētām nevērībām
lai izdziestot plīstu
pat neiemācoties ziedēt to mirkli
kad sīcošam odam vienalga
aiz kura cirkona dīkties
jo kārpīties vieglāk
kā vairīties jasmīnu tīkla

es zinu
pilnām debesīm pakavu tiešums -
pagriez uz leju un izlīs kā lietus
pār vasaras drīksnaino klēpi
un tomēr
kā pazīt to dzīparplaukšanas brīdi
pirms kamolā tīsies
cerību pātagu īstums
ja esi bez septiņiem sprīžiem
bezgalība?