Kad mājām dvēsele skumst

Dārzā, kur saulstarus ābeles šūpo,
Un dadžiem blakus aug rožu krūms,
Es redzēju avotu rītausmā plūstam
Pār zemi, kas vēsa un gurusi skumst.

To neaizskar gadiem jau gājēju pēdas,
Vien zilgme kā ieelpa apsedzot skauj,
Un mākoņiem piekļaujas lapegles sēras -
No debesīm tālumu svešādi rauj.

Kā neļauties vējam, kas skatienus plosa,
Kas laiku un nelaiku saberžot jauc,
Kad paliek vien plosītas dzīvības ostas,
Un gruvušas ēkas pēc saimniekiem sauc?

Varbūt vēl kādreiz kāps skurstenī dūmi,
Ko šodien vien pamesta stārķligzda sedz,
Un piesietā laiva no sētas uz jūru
Trauks apvārsni meklēt, ko zvaigžņotu redz.

Vēl tālu līdz rītam, un avots plūst spītīgs,
Un nedodas mājup promgājēju ceļš,
Vien saule no sapņiem un cerību zīda
Jau kamolā mirdzošu gaišumu veļ.