Kad...

kad iršu midzenis būs izsalis līdz pat vidum
kad par maija puķītēm tikai pasakās stāstīs
un baltie papīra kuģīši vairs nepeldēs straumēs
mēs satiksimies
varbūt tas nebūs šodien
rīt
aizparīt
un varbūt vispār ne šajā dzīvē
bet radio dziedās to banālo dziesmu par satikšanos
un tā notiks

un atkal uz apsūnojušām kāpnēm
sēdēs kāda maza radība un gaidīs pavasari
un atkal uzziedēs vilkābeles cerot mazo auglīšu vietā izauklēt persiku samtu
nekas vairs nestāsies pāreju vidū
nesapratīs ka sapņojums aizplūst vienmēr
lai cik ātri un cik pūkainām kājām atstaigā laimes lācis

pasaule nestāv uz vietas
arī mēs ejam viens otram pretī
pamazām iekurinot citus rītus mirušo vietā
kas visi kā viens ved tikai uz izdegšanu
bet tik un tā katra atnākšana smaržo
pēc nenolietota pavasara
un tas notiks