Vilnis un smilga

Jūras malā, kur dzintara pērles
Kā vasaras asaras pludmalē zib.
Nes vilnis uz rokām gliemeža čaulu
To vientuļai smilgai viņš dāvināt grib.

Ir smilga tik maiga, ka vasaras vēsma,
Kas smaržu no priedēm krastmalā nes.
Tā noliec skaras, noskūpstot vilni
Un nemiera alkas uz brīdi tam dzēš:

Ak vilni, mans vilni, tu mūžīgi ceļā.
Man apkārt smiltis, kas virpuļo, plūst.
Es tiecos pēc tevis, lai šūpotos dejā,
Bet baidos, ka sirds mana ilgās var lūzt.

Glauž vilnis smilgai smilšainās kājas
Un noliek čaumalu smiltīs, lai viz.
Kad asaras rijot, steidz jūrā uz mājām,
Tam mīla uz smilgu rit mūžībā līdz.