Septiņās gleznās

Apmaldījusies studente klīst
galerijā starp balto ziemu un zaļo vasaru
Te rudens sārtumā aizdomā
dziļos miglas vālos zūd
kur dzeltenas bērzlapas zem
kājām krīt
Tik klusi neizprotot pasaules vēju
virzienus
tā klīst tālāk pie reibinošām
Jāņuzālēm vasaras rītos
un klausās tālumā lakstīgalu pogās
sienāžu čīgā
Mulst viegli pieskārieniem
līdz
Zemeņu jundā pazūd
līdz rītam
Apmaldījusies četros gadalaikos
Ne rīta ne vakara šodien te nav
Tik gara gara diena
Līdz nākamā aust
Ko gaidīt no tās viņa
Neprata jaust
Drīz vērsies ciet galerijas
logu slēģi
Bet meitēns apjucis klīst
kā kaut ko meklējot
Te apsargs sauc
Nu slēdzam jau
Vēl brīdi klau
Jel zemeņu jundu
man baudīt ļauj
vēl brīdi
līdz lakstīgalas poga klust
Jēl ļauj man rīta miglas
nolaišanos Just