8. martā

Rīts - cīruļu piedziedāts, tulpes snauž vāzē,
Un upīte palojot atvarus griež,
Saule kā prožektors austrumu bāzē
Starus pār laukiem un pilsētām sviež.

Marts iesēdies sarkstošā pūpolu zarā
Un zilganās debesīs dzidrumu dzer,
Lazdām jau modušās dzīvīgās skaras,
Rubeņu riestā skan mežmalas ceļš.

Nāk dienas un aiziet kā līdzīgas māsas
Ar kruzuļiem matos, ar ēnām pirms nakts,
Bet ziemeļu blāzmas arī prot krāsas
No vakara krēslas līdz rītausmai vākt.

Un tādēļ lai tālu skan sveicieni silti
Tām dienām, kam vasara sirdsbalsī zied,
Kad nesvarīgs lietus vai sarmoti milti
No mākoņu nostūriem spēlēties skrien.

Kā noslēpums neatklāts iemirdzas sapnis,
Uz māllēpes podziņas apsēdies spožs,
Un iekrīt bērzu plaukstošās lapās
Cerību pieskāriens gaisīgi košs.

Tev pieder ik mirklis ap sevi, ko radi,
Ik pumpurs par prieku Tev laimīgi plaukst,
Lai netrūkst ne nieka no steidzīgiem gadiem,
Lai astotais marts nav sniegots un auksts.

Un nesaki čukstus, ka sniegs snieg aiz loga,
Ka pelēka diena vai noskumis smaids,
Ja sirdī Tev ziedošos cerību kokos
Spēlējas paslēpies vasaras laiks.