Ābeļdārzs

Atmiņā...
No vecās Omes mājām,
Palicis ir dārzs,
Kur bērnībā,
Basām kājām,
Pa mīksto,zaļo zāli
Tika skriets.
Nav māju vairs...
Ne Omes,
Vien dārzs....
Uz zemes šīs ir palicis,
Ko viņa,
Sastrādātām rokām,
Pa stādiņam,
Ar mīlestību stādija,
Abeļdārzu radīja.
Tā dzīve lēmusi,
Ka dārza mūžs ir ilgs
Un dārza stādītājs,
Izdzīvo šo mūžu līdz.
Pat ceļinieks....
Kam ceļš gar dārzu iet,
Zem ābeles grib atpūsties,
No karstās saules paslēpties,
Saldiem augļiem mieloties
Un klusi pateikties
Tam cilvēkam....
Kas ābeļdārzu stādījis,
Brīnumu šo radījis.