Tuvāk sev

Sapņaini griežas skats tālumu dzīlēs,
Kur vējpilnas buras lauž pasaules cirks,
Griezīgi lūdzot, vai nevar kāds mīlēt
To pērkona liesmu, ko debesis pirks.

Sajūsmas alkas var pārraut tās kāpnes
Pa kurām uz brīvību cilvēki aug,
Ieelpo vētru un smeldzi, un sāpes,
Ļauj plašumam ieplūst, kur dvēsele raud.

Bezmaksas ceļi ved cauri ik slūžām,
Ko savādā cīņā ir būvējis prāts,
Tiem sirdsbalss par zemi un asfaltu mūžam
Un nebeidzas tikko tos aizskāris kāds.

Aizbērtas upes plūst zvaigznāju dārzos,
Ar zaudētu balsi prieks glāsmaini dzied,
Ja vien tu neliedz sev ikdienā nārstot,
Ja nestājies ejot, kad laternas dziest.