Spēle (veltījums draudzenei,no vasaras aizķēries dzejolis)

Es nevaru šo spēli turpināt,
nevaru to pārtraukt un sākt jaunu,
un kalendāram lapas līmēt klāt...
(tad jāatkāpjas būs ar lielu kaunu)
Mazpamazām jau sārto avenes
un arī sirds tik sārta ir un dumja...
Ak nē,vai tiešām tāda esmu es-
tur spogulī kā bēdu māsa skumja?
Man jāsakārto domas,darbs un sēta,
lai priekam būtu reiz kur patverties,
tad nesāpēs neviena cirstā rēta
un viss uz augšu...tik uz augšu ies!