atkal ir tā sajūta

atkal ir tā sajūta
kad gribas noskrāpēt katru skatienu
kas iezogas manās acīs
lai nepaliek pat atblāzma sīka
kur ieķerties nākamajam
kam nebūs cita ko darīt
kā tikai smīkņāt savus neapgāžamos spriedelējumus
un savus pasaules izlējumus sakrāmēt plauktiņos
blakus manām varavīksnēm
un manai rītdienai atņemtiem neuzzīmētiem niekiem

ņirbošas gaismas vai birstošas tumsas vietā
es labāk izvēlos īstenību ar visām tās krāsām
labāk smeldzīgi just un neprātā smieties
nekā pieliet acis ar neko neizsakošām globālām drosmēm un bailēm
kas nepieder man
kas neapzināti klaiņo apkārt
un meklē kārtējo sirdi
kurai derēs tas adatā ievērtais viltotais diegs
lai salāpītos

tik un tā pie dzīves
neviens nav iemācījies pierast