Tumsas apburtais

Melnā naktī spīd
Melnas vārnas slīd
Pār mēnesi tās slīd
Kā ēnas slīd.
Pret rītiem zvaigznes krīt
Tik lēni krīt.
Vēl nenāk rīts
Vēl tumsa slīd.
Tur maldugunis spīd,
Kur gaisma purvos krīt.

Vēl vilki mežos kauc,
Vēl tumsas rauti brauc.
Un ūpis akls
Pēc dienas gaismas sauc,
Jā, vēl sauc.

Melnā naktī melnas domas
Pār pleciem krīt.
Tās krīt un krīt,
Teic, kurā pasaules galā
Viņas mīt?
Jo neaust rīts,
Jo neaust rīts.
Un domas smagas, netīras
Kā darvas piles krīt.

Vēl spoku kuģi burās
Trauc melnās mākoņjūrās.
Un pūces zaros sēd
Ar acīm ļauni sārtām,
Pa gabalam, pa skrandai
Tās dvēselītes ēd.

Melnā naktī zvaigznes,
Kas sen jau nomirušas.
Bez skaņas raud
Ar balsīm apklusušām.
Pret rītiem,
Pret vakariem
Skrien ēnas padzisušas
Krīt asaras izžuvušas
Tās purvos krīt,
Kur maldugunis spīd.