Vakars

Par saulēm dzisušām ja pārvērsties mēs spētu,
Un seniem maldiem liktu melnos purvos kust,
Varbūt, varbūt, ka akmeņi tad pieredzētu,
To brīnumu, ko vairs tik dzejā vien drīkst just.

Kā zvēram, gulējis kas drūmu ziemas miegu,
Mums pāri pēkšņi steigtos vējiņš samtainsilts,
Un dvēsele tad noreibtu ar dziesmu liegu,
Bet asins ziediem klātos smagā smilts.

Mēs līdzvainīgi divi dzīves pelnu kalni.
Kā atomi, kas sāktu aukstu gaismu dot.
Vēl augstāk, zvaigzne vajātā, cel tumšo valni!

Nemūžam nevar putns par dzīvu vārdu kļūt,
Un nezināmo bezgalības zobiem atkarot,
Jo tam uz laiku laikiem palikt tā un būt.