***

uzvilkšu jaunu dienu kā porcelānveidīgu kleitu
lai neredz neviens
cik puķīšu
saulīšu
un garām skrejošu lietus pakšķu
man jānes sev līdzi

ja liksies
ka diena kļūst pārāk smaga
vai gribēsies uzkārt kaklā
rožlapu pērles no vecvecas māmuļas pūra lādes,
diena saplīsīs pati
un sasprēgās ledusziedos
uz nevērīgi atstāta loga

ja gribēsies izaugt par parastu koku
kura nebeidzamās galotnes lieksies katra uz savu pusi
tu kļūsi par manu sauli
uz kuru tiekties
uz kuru plaukt

bet šobrīd
es staigāju savā porcelānveidīgajā tērpā
jo tikai tā varu paslēpties
no katra pārlidojoša putna
kam tikai viens mērķis
nodzert pēdējo lāsi
no sapņu nektāra kausa