Bazilika.

Ar savu gaišumu tik cēli
Tā augšup mākoņiem vēl tiecās.
Še nāk-gan tēvi,dēli,
Gan sirmas māmuļas ar spieķi.
Šeit patvērumu rod ikviens,
Ar savām sāpēm,savu prieku,
Un netiek atraidīts neviens,
Nevienu neuzskata par lieku.
Te zālienā un cēlo mūru ēnā
Nāk dzīvi pārdomāt,nāk dot-
Dot savu mīlestību citiem,
Kā Dievs to vēlējis,
Kā katra paša sirds to prot.
Pie baltām Dieva nama sienām
Tu jūties aizsargāts un drošs,
Tu nebaidies no tumšām ēnām,
Jo svēto vārdu spēks tev dots.
Še mieru rod un domas kārto,
Še aizmirst kaut ko raust un
kārot,
Viss agrākais tik gaist un balo,
Kad Dieva vārds no sirds
uz sirdi līksmi čalo.
Ar skatu apgaismības tīru,
Es ievēroju vecu,sirmu vīru-
Tas savās sastrādātās,raupjās rokās
Tur vaska svecīti un liesma vējā lokās.
Pil karstas vaska asaras uz delnas
Un gurdās acīs dziļums svēts,
Kā grauds,kas auglībai un garam,
Ar dāsno Dieva roku sēts.