Tavos krastos.

Tikai skumjās es pie tevis dodos
Un tavos valdzinošos ūdeņos
Savu skatienu veru,
Lai remdinātu dvēselē cirstās sāpes.

Tu esi kā krasts
Pie kā sāpēs gribas stāt,
Kā labs draugs
Uz kura pleca asaras liet.

Es skrienu pie tevis katru reizi,
Kad dvēselei sāp.
Un brienu tavas takas,
Lai asaras projām dzītu.

Vien tevī klausoties,
Man sirds nepagurst.
Vien tevī skatoties,
Dvēselei sāpes rimst.

Tā esi tu, kas valdzina un biedē,
Un līdzi sauc.
Tā esi tu, kas pat liec projām traukt.

Tik velnišķīga tu reizēm esi bijusi,
Ka aicinājusi un saukusi līdz.
Ka pat atvarā zūdot manam skatam,
Tu liki no sevis projām bēgt.

Un kā uz atvadām,
Tu savu ievu smaržu man pretī liec,
Liekot atgriezties savos klinšu krastos.

Kā lai aizmirstu reibinošo ievu smaržu,
Tavos Gaujas krastos,
Kas valdzina un reizēm biedē,
Bet liek no jauna atgriezties vēl.