domu lauks

es attīru sev vietu sausu
no vecu domu palagiem
tie ir par smagu ir par gausu
nu ko es krāmēšos ar tiem

es beržu savu laukumiņu
kā pleķi smilšu pludmalē
kad saule žāvē spoži viņu
ķerts vilnis atkal uzzvetē

bez gala malas darbi veļas
šai tīrmīlības procesā
no kautkurienes domas ceļas
klāt atkal jaunas tik un tā

es bīdu kaudzēm tukšās projām
kas nepareizu struktūru
un manu domu lauku bojā
ar apnikušu motīvu

es domās redzu dzirdu jūtu
un izgaršoju nianses
šurp domas aicinu prom sūtu
ar domu lietām pilna es