Viens no dzejoļiem, kas tapa Anglijā

Kaut kur pukst maza sirsniņa,
Tik maziņa un maiga,
Tā nepazīst vēl ļaunuma,
Ne nodevību, naida.

Tik ļoti gribas pasargāt,
No dzīves rūgtā vaiga,
Bet vai tas maz ir iespējams-
neiepazīt naida?

Dzīve ir kā rožu krūms,
Ar ziediem un ar ērkšķiem,
Vienā brīdī liekas, ka zied,
Bet jau otrā - tā sāpīgi dzeļ.

Tāpēc neuzvienu nevaj`g paļauties,
jo sāpīgi ir krist.
Tad atliek tikai piecelties
Un atkal tālāk brist.