Kas bijis...tā vairs nav.

Tavam maigam, jaukam prātam
Reiz pāri nodarīju es,
Piedot mēs viens otram varam-
Tā lemts ir uz šīs pasaules.

Kad cieši apskauj manu stāvu
Un maigi to pie sevis glaud,
Es pietvīkstu un sarkstu, bālu-
Tad sirds ar sirdi smej un raud.

Ir karstas asaras no Tevis,
Kas klusi čukst:” Nav vērts, nav vērts!”
Man varbūt nedaudz žēl ir sevis,
Gandrīz man esi pazaudēts.

Un Tavas lūpas krūtis glāsta
Pār gurniem Tavas rokas slīd,
Par to, cik dārga Tev, man stāsta
Acis, kas tik bikli spīd.

Varbūt, ka Tevi nesapratu
Un iespējams, ka mani ar.
Es kļūdas savas neatradu,
Bet mūsējās gan atrast var.

Ne viss šai pasaulē tik gludi,
Pret spalvu jāprot noglaudīt,
Vairs nebūs tā kā bija – labi,
Bet varbūt tomēr nogaidīt.

Pēc tuvības ar Tevi alkstu,
Pēc kvēliem skūpstiem klusumā,
Es Tavu vārdu sapnī saucu,
Bet Tevis nav tur plašumā...