Noskaņas ēna.

Ar zāles stiebru notraucu sviedrus
Tie smagi kā atvarā akmens
Caur pirkstiem it lēni izveru ziedus
Tas manas ēnas rudens.

No ziedu tvana es gurstu bez mitas
Kā dzegūzes vienmuļā ligzda
No plakstiņiem ziedlapu sniegpārslas krītas
Kā noplēsta bērza miza.

Bez sajūtu burvības dzēlienu sāpes
Ir bezgala miera varā,
Pēc dusmām ar sevi nāk tvīksmes slāpes,
Tās mākoņus krāsainus dara.

Vizē ik zirnekļa tīmeklis gaismotnē
Niecības kritušās mierā tur dus,
Ceļš ved uz patālu robežu pagātnē:
Šodien un rītdien tur bijis ir kluss.

Kā maijrozes izdala smaržu ap sevi
Vai zini: tas nemirst nekad.
Ik rasas lāsē, kas apslaca Tevi –
Tas viss ir ar mani tepat.