Šai pasaulē, mans draugs.

Šai pasaulē, kur abi gājām
Mēs roku rokā divatā,
Mums nebij’ jānoskumst pēc mājām
Viss mūsu prātā bij’ kā pasakā.

Tu vaicāji par to, kā ir, kad mīl
Par to, kā nesaprotot Tevi, Tu tiec nievāts
Tu zini to, ka kopā esot esi dzīvs
Un nejūties kā nevajadzīgs, atstāts.

Ir grūti atbildes Tev sniegt par visu,
Jo visu nespēj izzināt neviens –
Lai kaisme dzīvot Tevī neizdzistu
Un prāts Tavs nenotrulst’ kā pliens.

Mans draugs, šī dzīve ir tik grūta,
Bet arī skaista tā tik ļoti ir,
Reiz Tevi mums kā labu draugu sūta,
Tu pieņem to, no sevis projām neatšķir.

Ar labu rītu – sākums mūsu dienām
Pēc pabūšanas sapnī, ko par miegu saucam,
Kur laimes, prieka nepietrūkst nevienam,
Kur dzīvojam un kur ar auto braucam.

Es sevi apskaužu, ka esmu citādāks par tiem,
Kas dienu sāk pēc rieta un snauž, kad saule aust,
Bet priecājos, ka aizpagātne šodienai līdz neskrien
Un pamanu kā maijpuķītei zieds pēc salnām plaukst.