krīt...

No debesīm krīt zelta graudi,
Man nevajag, lai sudraba.
Tik ņem nu pretī, ņem un baudi.
Vai palieku es gudrāka?

Kā atnākuši, tā tie aiziet,
Pie manis pieskaroties, zūd.
Kam sagādā mans siltums raizes?
Vai man? Vai tiem, kas negrib būt?

Tik daudz man bija tev ko sacīt,
Ko pajautāt un pastāstīt,
Pa īstam ieskatīties acīs,
Un tad jau redzētu, kas rīt.

Krīt graudi...vai man tikai liekas,
Ka tie nav sniega saltumā?
Kad tie ar manu sirdi tiekas,
Tiem izmainīta struktūra.

Tie kūst un pil no manis pašas,
Pie visa vainīgs siltums mans.
No sniega karalienes dvašas
Būs laikam daudz kas noskatāms.

Prom zelta spārniem doma lido,
Pa gabaliņam nekrīt nost.
Lai paliek viss, kā bijis, vidū,
Šo graudu zeltu nevēlos.