Atver acis!

Un tagad aiziet – viens, divi, trīs.
Īss brīdis pārdomām par izvēlēto dzīvi.
Kas slīd divdesmit piecu gadu ilgu sprīdi.
Mana dzīve ir kā pin pongs – laime, strīdi,
Bet tiecos atrast veiksmes atslēgas kodu,
Lai bez negācijām izdzīvotu dzīvi godam.
Jābūt tik patiesai ticībai un labām domām.
Vai vērtība naudā? Tā kūst jebkurās rokās,
Ja tā daudz, Tu to vēlies ar lielāku kaudzi.
Bet to, ka tā izmaina katru,noliedz daudzi.
Es esmu kā suns uzticīgs saviem ideāliem,
Kurš nepakļaujas dresūrai, stresa apstākļiem.
Dien dienā cīnos par sapņiem un mērķiem,
Lai panāktu tos neeju pār līķu autiem.
Draugus un paziņas nekrāju aiz kvantitātes,
Popularutāte ir mirklis, tiecos pēc kvalitātes,
Tāpēc ar darbu pildu inteliģences kapacitāti.
Es netiecos pēc slavas, man tai nav kabatas,
Ne seifs, kur to glabāt dienām labākām.
Neesmu es demagogs, ne morāls varmāka.
Nemācu citus, neesmu diplomēts pedagogs
Bet varu pasniegt roku Tev pretim nākotnei gaišākai.
Tik atver acis, atver sirdi un paveries visapkārt,
Kamēr atskārt, ka rīkojies greizi daudzkārt
Ko Tu redzi? Sauli aiz pilsētas smoga?
Vai ne tālāk par ikdienas pelēcības slogu?
Nāc-ejam pa tuneli uz izeju. Dod roku!


* neliela piebilde, šī nav dzeja, bet repa lirika un tas nav viens un tas pats!