Sapnis

Savijas nosalušās ābeles ciešā krūmā,
tā vieglāk,tā nesalst apgrauztie stumbri,
viens pats ābols sniegā,
viens pieskāriens sastindzis,
sastindzis pusceļā,
pārvērties lāstekā skatiens,
iekāres skatiens, kas lūko,
kas lūko pēc ābola sniegā,
atliek pussolis,
atliek elpas vilciens,
bet tikai atliek!
sapnis izsapņots
zirgs paliek nebarots,
ir nemanot piezadzies rīts.
Nez kur pazudis spīts,
Kur apmaldījusies mīlestība?
Muļķi, tā ir bezgalīga,
un atkal kuras plīts,
uguns dejo haotiskā taktī,
es piemiedzu acis un ugunī veros,
es redzu tavu vārdu izplēnam pelnos.
dūmi stāvus ceļas debesīs,
dūmi manu stāstu nebūtībai aiznesīs.
Es dūmus pavadu tālajā ceļā,
pavadu dejodams basām kājām sniegā,
man nesalst, nesalst jo sāpēm esmu apbruņots.