***

autors: Mia_ [dzejoļi]

es klīstu pa
pilsētas ielām
un lēni ielu
laternu gaismā
viegli griezdamies
dejā
pār mani krīt
mirdzošs sniegs,
uz matiem
uz vaigiem
aiz apkakles,
un man nemaz
nesalst.
ir prieks.
nezin no kurienes
manī kopā
ar kūstošo sniegpārslu
deguna gala
ielīst siltums
un mazliet nedrošs
bet - prieks.
/01.12.2010/

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Plaanpraatinjsh	2010-12-03 19:41
Tas tikai sākumā šķiet,ka ziema briesmīga,bet šalli gan uzliec,lai sniegs aiz apkakles nekrīt.
assortina	2010-12-03 22:08
Gaiša noskaņa!
klusaisMiileetaajs	2010-12-03 22:24
Sniegpārslas jau, ja tā nopietni runājam, ir štrunts. Bet, ja no jumtā nāk sniega blāķi lejā, tad nekādas PLP šalles nelīdzēs.
Mia_	2010-12-03 23:25
nevajag stāvēt zem jumtiem, no kuriem var sniega blāķi krist, klM. es to sniega sajūtu ķēru klajumā. fantastiski bija. tovakar. nu jau ir atkal cits vakars. :)
klusaisMiileetaajs	2010-12-04 07:26
Klajumā var daudz ko noķert, jā, bet aizvējā, mežā, krūmos, upes malā, mīkstās sūnās... ne to vien. :)))
kwazimorda	2010-12-04 10:31
Pie manis nāci vai pie klM?:)
laukroze	2010-12-04 11:29
patika
vanadziene	2010-12-04 15:22
Man gan degungals ir pēdējais, kuram ziemas laikā ielītu siltums. Es tavā vietā liktu "vaigu galos ielīst siltums"...:))
Pepija_Sofija	2010-12-08 11:52
cieņā. labs teksts.
ahma	2010-12-09 14:36
Jauks!!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!