Poēma par memuāriem.

Viņš dzīvoja uz nenotikušas dzīves memuāru lapām.
Mēs viņu meklējām - bet nesastapām;
Līdz kamēr klusi izdzisa viņš kādā nezināmā kapā -
Savas nenotikušās dzīves memuāru pēdējā lapā.
Tad kāda visuvarena roka pāršķīra nākamo nodaļu grāmatai -
Un viņš pēkšņi piedzima savai dzīvei nākamai.
Šo stāstu kļuva visiem lasīt ļauts -
Viņš tika lamāts, sists un viņam tika sejā spļauts.
Kad beidzās rūgtais, īsais viņa dzīves stāsts,
Viņš tika pieminēts kā biedinājums un kā lāsts.
Bet tikmēr atkal jauna nodaļa jau tika vērta,
Un atkal jauna dzīve viņam tika dāvāta un vētīta, un svērta:
Viņš kļuva sapņains jauneklis un iemīlējās meitenē viņš kādā kaislīgi pārlieku -
Viņš naktīs negulēja, dienās klīda, nezināja mieru, citu nezināja prieku,
Kā vien tik savu izredzēto ieraudzīt un tuvāk viņai kļūt,
Par draugu, kalpu, vergu, kaut vai suni viņai būt -
Bet jaunā meitene par memuāriem zināja tik to,
Ka, lai tur nokļūtu, ir sūri ilgi jādzīvo -
Un jaunekli kā neredzama stāsta lapu
Šī daiļava ar vieglu mājienu uz nebūtības pusi šķīra
Un romānam tik tikko uzsāktam jau sniedza izbeigtības kapu -
Par savādnieku aizmirsa un izgāja pie krietna vīra.
Tad atkal šķirta tika jauna nodaļa,
Un atkal jauni memuāri sāka tapt -
Šī nebija vairs dzīve nomaļa,
Šo kungu nevarēja nesastapt.
Viņš bija visur klāt un nebija,
Viņš bija visiem lāsts un mesija,
Tam kalpoja kā suņi, bet viņš visus izsmēja, kā tukšas lapas nebūtībā šķīra,
Tam dzīve bija teātris un teātris tam bija dzīres,
Vien pietrūka šim kungam rimta dvēsele un sirdsapziņa tīra -
Tā dzīvi diženo kāds zobens izbeidza no kāda karavīra.
Bet atkal tika šķirta grāmata,
Un jauna nodaļa tai tika atvērta -
Viņš atkal dzīvoja uz savu memuāru lapām,
Un cēla namu viņš ar durvīm platām,
Lai visi, kam ir kāda rūpe, prieks vai stāsts,
Var kļūt kā viņa memuārus izgreznojošs bagātību klāsts,
Lai nepaliek neviens, kas neuzklausīts būtu,
Lai būtu dzīru daudz, bet daudz lai būtu arī jūtu,
Lai katrs rūgtums, pazemojums tiktu gandarīts un vīnā remdēts,
Lai piepildās ar visu, kas vien zināms ir vai jaušams
Šis memuāru nams - lai bagātībā savā kļūtu nesalaužams,
Un visi, kas vien viņu meklēja, tie viņu rada,
Neviens pie viņa nepazina nelaimi un necieta no bada,
Bet arī šajā nodaļā bij lapa pēdējā -
Kā dūja acīm sapņainām uz memuāru grāmatas tā sēdēja,
Kad pēkšņi roka varena
Jau atkal citu nodaļu mums vēra -
Ko izlasīt mēs esam spējuši, ko neizlasīt svēra.