Mans laiks

Ir laiks,kad smiekli kā kastaņi zālē krīt,
Un košajās rudens lapās ikdiena atmirdz.
Ir laiks,kad domas kā lietus mākoņi melni
Tevi ar savu smagumu pie zemes spiež.
Ir laiks,kad laiski margrietiņu pļavā gulēt,
Aizdzīt domas un raudzīties mākoņu skrejā.
Ir laiks,kad, sajūtot ievziedu smaržu,
Gribas sapņus brīvībā laist
Un uz spārna cīrulim likt.
Laiks,kad gudras domas izdomāt vedas,
Laiks,kad apjaust un saprast visu pasauli gribas,
Laiks,kad noticēt,gribēt un varēt spēt,
Laiks,kad esmu es pati.