Svešās domas

Domas smagas
Kā klintsbluķi krita.
Domas ripoja no kalna
Un es kļuvu
Aizdomīgs:
Manas domas nekrīt,
Tās lēkā kā alņi.
Un es kļuvu
Piesardzīgs.
Tās nebija manas domas,
Tās krita no svešas
Ceļa somas.
To kāda būtne nesa
Pret kalnu kāpdama,
Smagi kā valzivs
Dvesa:
Nāc,draudziņ, man palīgā!
Man gurnos jau bruka
Es tūtē galīgā.
Es pārkāpu domai svešai
Un lekdams kā sienāzis
Atstāju bešā,
To būtni,
Kas klintsbluķus vēla
Ar domu gaistošu
Dzēla:
Tu neesi vīrietis!
Jo negribi mani
Pavest...
Kā ganiņš ved gani!
No beidamā bluķa
Vēl dzirdēju skaņu:
Paved, jel paved
Mani!